Darja Pančenko: «Scenārijā es pilnībā atklāju savu dvēseli»
Darja Pančenko ir ukraiņu aktrise un balerīna, kura piedevām pievērsusies samērā neierastam hobijam – boksam. Tomēr, iepazīstot Darju tuvāk, kļūst skaidrs, ka trausluma un spēka kombinācija ir viņas personības pamatā. Tā ir pievilcīga kā magnēts, tāpat kā tas, ko Darja stāsta par savu nesen uzrakstīto filmas scenāriju.
Teksts Karina Evans
Vai jau bērnībā sapņojāt kļūt par aktrisi? Vai arī šī vēlme radās vēlāk?
Vienmēr esmu vēlējusies būt uzmanības centrā. Atrasties ēnā ir gluži kā mirt, man jābūt notikumu epicentrā. Jau bērnībā man iepatikās parodēt slavenības, izspēlēt dažādas ainas. Jutos tik laimīga un adrenalīna pārņemta, ka sapratu – tas ir tas, ko vēlos darīt visu atlikušo dzīvi.
Kas jūs pamudināja izvēlēties aktrises profesiju?
Pirms apjautu, ka aktrises profesija ir kā radīta man, pavisam agrā bērnībā biju kautrīgs, kompleksu mākts un par sevi nepārliecināts bērns. Kā zināms, aktiera profesija dod iespēju sevi parādīt un apliecināt – ja tu kādu tēlo, nedrošība atkāpjas otrajā plānā. Iespēja izmēģināt sevi lomā, kas neatbilst tavai personībai, iedarbojas atbrīvojoši un nojauc visas barjeras. Dzīve mani ir krietni lauzusi, bet, ja sāpes pārorientē uz apceri, kas vairo radošumu, tas tevi izdziedina.
Vai atceraties savu pirmo reizi uz skatuves vai filmēšanos?
Parasti visi pirmie mēģinājumi ir neveiksmīgi. Tas ir briesmīgs stāvoklis, kad rokas traucē, tu nezini, ko ar tām darīt. No kauna esi gatava ielīst zemē. Tas pāriet tikai ar laiku, kad notēloto lomu kvantitāte pārtop kvalitātē.
Ko patlaban uzskatāt par savu nozīmīgāko sasniegumu savā profesijā?
To, ka beidzu kaut ko spēlēt un rādīt, bet iemācījos atklāt uz skatuves patiesību. Pārstāju sevi kontrolēt un vērtēt no malas, pilnībā nododoties procesam un iejūtoties lomā. Nav iespējams vienādi notēlot vienu un to pašu situāciju. Kad aktieri mēģinājuma laikā cenšas atkārtot to, kā viss izdevies citreiz, parasti nekas nesanāk. Viena un tā pati izrāde vienmēr tiks nospēlēta citādi, jaunā veidā, un to saprast un visu izdzīvot konkrētajā brīdī ir galvenais aktiera sasniegums.
Kāda loma jūsu dzīvē ir baletam?
Tas man iemācīja nežēlot sevi, būt disciplinētai un turpināt iet uz priekšu, lai arī kas notiktu.
Nesen esat uzrakstījusi scenāriju. Par ko tas ir, un kas jūs piesaista rakstīšanai?
Tas ir par dvēseles tukšumu, par to, kā tas iznīcina cilvēkus. Par to, ka ir daudz vieglāk ļauties sāpēm un cīnīties, cenšoties pārvarēt šķēršļus, nekā just tukšumu, kurā dzīve šķiet apstājusies un nav kurp tiekties. Tā ir miljoniem cilvēku problēma. Taču kinematogrāfā vērojama tendence pievērsties action ainām un greznībai, piemirstot par dzīves rutīnas dziļumu. Bet skatīties uz to ir daudz sāpīgāk nekā uz kariem un kautiņiem. Šajā ziņā man ļoti tuva ir režisora Andreja Zvjaginceva daiļrade un tas, kā viņš attēlo mūsu laikmetu.
Rakstniecība mani piesaista, jo savos darbos varu atklāt cilvēkiem patiesību un atspēkot daudzus izplatītus stereotipus. Es gribētu, lai visu sabiedrības slāņu pārstāvji neatkarīgi no sociālā līmeņa manis rakstītajā saskatītu sevi un emociju un jūtu iespaidā saprastu, kas te viss ir tāpat kā viņu dzīvē.
Kāds ir jūsu lielākais radošais sapnis?
Realizēt savu scenāriju. Tas ir tas, ar ko dzīvoju. Es tajā pilnībā atklājos, aprakstot savas eksistences trauslākās detaļas. Tajā ir daudz kailas patiesības. Kad cilvēki ieraudzīs šo projektu, iespējams, tas izraisīs nosodījumu un noraidījumu, bet ne vienaldzību. Tagad visa mana enerģija ir vērsta uz projekta realizāciju – tādu, kādu esmu to iecerējusi.
Kādi ir jūsu iecienītākie modes dizaineri un zīmoli?
Esmu modes un mārketinga upuris, man patīk viss labākais, sensacionālākais un dārgākais. (Smaida.) Zemapziņā tu citiem šķitīsi daudz veiksmīgāka un piepildītāka, ja valkāsi luksusa zīmolu lietas, un tas ir fakts, ka visi par tevi joprojām spriež pēc apģērba. Mans iecienītākais rokassomiņu zīmols ir Hermès – kad pierodi pie šīm somiņām, citas vairs negribas. Apģērbā priekšroku dodu Chanel, bet mans mīļākais juvelierizstrādājumu zīmols ir Bvlgari – dievinu šīs rotaslietas un apbrīnoju to dizainu.
Kādu uzturu izvēlaties, lai saglabātu tik lielisku formu?
Kā cilvēks, kam bijuši ēšanas traucējumi, proti, bulīmija, varu teikt vienu – tikai sava ķermeņa pieņemšana ļauj saglabāt labu formu. Esmu izmēģinājusi visas diētas, injicējusi jaunatklātus, nepārbaudītus preparātus un lietojusi tabletes notievēšanai, bet ilgtermiņā tas nedeva rezultātu, jo viss ir galvā. Ja skaiti katru kaloriju un vaino sevi par katru lieko kumosu, tu esi ceļā uz kompulsīvo pārēšanos. Tu nevari sevi ierobežot, ir jāieklausās savā ķermenī, striktas diētas vienmēr noved pie noraušanās. Tikai pareizs uzturs un mīlestība pret savu ķermeni harmonizē uzturu un normalizē svaru. Ir jāstrādā ar psihologu, lai veidotu pareizus ēšanas paradumus, lai saprastu, ko tu apēd un ko vēlies kompensēt ar ēdienu.
Kādu jūs vēlētos redzēt savu dzīvi pēc desmit gadiem gan profesionālajā, gan personīgajā jomā?
Gribētu redzēt sevi piepildītu un dzīvespriecīgu. Ir ļoti svarīgi nepazaudēt to gaismu priekšā, kas tevi virza un liek dzīvot. Visvairāk baidos sajust tukšumu un zaudēt interesi par dzīvi – man šķiet, tas līdzinās nāvei. Es arī ļoti vēlos saglabāt naivumu labā nozīmē visās dzīves jomās un turpināt sapņot.