Skaistuma liecinieks
«Jums ir dotības,» reiz Sergejam Nikolajevičam teica aktrise Renata Ļitvinova, ar to domājot īpašo enerģiju, kas piemīt dažiem, bet nebūt ne visiem aktieriem. Nikolajevičs sapņoja kļūt par aktieri, bet kļuva par teātra zinātnieku, lielisku žurnālistu un redaktoru, saglabājot dotības ikvienā darbības jomā. Žurnālā Sovetskij teatr, par kura galveno redaktoru kļuva 23 gadu vecumā. Pirmajā krievu glancētajā izdevumā Domovoi. Elle, Madame Figaro un Citizen K krievu versijā. Leģendārajā žurnālā Snob, kur vēl pavisam nesen bija galvenais redaktors. Savās grāmatās un kultūras projektos.
Nu jau vairāk nekā pirms gada, pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā, Nikolajevičs saprata, ka nespēj palikt agresorvalstī, un pārcēlās uz Latviju. Te viņš turpina darīt to, ko darījis vienmēr, – vērot skaistumu un dalīties ar pieredzi.
Puisis no Kutuzova prospekta
Sociālajos tīklos redzēju jūsu vecāku fotogrāfijas – abi ir ļoti skaisti, un jūs ļoti silti par viņiem izsakāties. Kas ir galvenais, ko viņi jums iemācījuši?
Tētis nomira agri – 39 gadu vecumā, bet mamma nodzīvoja ilgi, tā ka man vēl pusmūžā bija tā laime būt dēlam.
Reiz intervēju Katrīnu Denēvu. Parasti tas ir grūti, jo viņa veido ļoti striktu aizsardzības līniju. Bet, kad sākām runāt par viņas māti, kurai tolaik bija 103 gаdi, viņā pēkšņi pamodās kaut kas bērnišķīgi meitenīgs, un aktrise teica, ka tā ir liela laime – viņas vecumā vēl būt meitai (Denēvai tolaik bija gandrīz 70 gadu). Man arī bija šāda privilēģija.
Ko man iemācīja vecāki? Skaistumu nevar iemācīt, bet var iemācīt to vērtēt: cilvēkos, dabā, apkārtējā vidē. To vajag mācēt saskatīt. Domāju, vecāki manī jau bērnībā ievēroja tieksmi uz skaisto un visādi to kultivēja.
Ja man ir dots kāds talants, tad tā ir spēja izjust skaisto, saskatīt to un izbaudīt. To man devuši vecāki, un esmu viņiem ļoti pateicīgs.
Kā nokļuvāt teātra zinātnieku fakultātē?
Tāpat kā daudzi 70. gados, gribēju kļūt par aktieri. Manī bija vēlme tēlot, tā saglabājusies joprojām. Bellai Ahmaduļinai ir lieliski vārdi: «Cilvēka aicinājums ir būt cita teātrim.» Cilvēks nedrīkst kā piepe kleknēt stūrī, viņam jābūt rosinošam, interesantam, iedvesmojošam. Šī spēja nepiemīt visiem aktieriem, to speciāli māca teātra skolās. Varbūt man nepiemita īpašs talants, taču bija šis rosinošais spēks, enerģija.
Stājoties aktieros, tiku līdz kaut kādai atlases kārtai, bet pēdīgi man pateica: «Aktiermākslai jūs esat pārāk inteliģents, jums būtu piemērotāka teātra zinātne.» Man patiešām bija šis zīmogs – inteliģents puisis no Kutuzova prospekta, un aktierim tas nav labākais kompliments. Aktierim nav jānododas refleksijai, viņam jāprot iedzīvoties apstākļos, situācijā. Kultūra un intelektuālas, grāmatās gūtas zināšanas reizēm ir gluži liekas un traucē.
Glancēto izdevumu liktenis
Vai atceraties savu pirmo saskarsmi ar glancētajiem izdevumiem?
Atceros brīdi, kad sapratu – žurnālam var piemist teju maģisks spēks, kaut gan tas nebija glancētais izdevums. Mamma pasniedza krievu valodu Kubas vēstniecībā un 1963. gada novembrī atnesa no turienes kaudzīti Life un vēl vienu amerikāņu žurnālu, kurā bija Džona Kenedija slepkavības brīdī uzņemtas fotogrāfijas un kadri no Abrahama Zaprudera slavenā 26 sekunžu kinomateriāla.
Tā es piecu gadu vecumā pirmo reizi redzēju nāvi un iespējas pasniegt to lasītājam. Tu šķirsti žurnālu un burtiski jūti, kā tevī ietriecas lodes. Atceros Džekiju rozā kostīmā ar pieskaņotu cepurīti galvā, šīs fotogrāfijas izstaroto enerģiju.
Mācoties Valsts Teātra mākslas institūtā, gāju uz teātra bibliotēku, kur bija ārzemju glancēto žurnālu kolekcija. Atceros brīnišķīgos, biezos L’Officiel numurus un Vogue, īpaši autornumurus, kurus tolaik veidoja dažādas slavenības. Man pašam ir žurnāla numurs, kuru kā viesredaktors veidojis Franko Dzefirelli.
«Ticu talantīgiem, ar modi apsēstiem cilvēkiem, kas nedomā tikai par biznesa modeļiem. Naudas modes industrijā kļūst mazāk, tāpēc liekie cilvēki pamazām atsijājas un paliek tikai fanātiķi un dzejnieki.»
Vispirms pandēmija, pēc tam karš Ukrainā… Vai šādā situācijā vēl ir vajadzīgi glancētie izdevumi?
Protams, karš Ukrainā ir pašos pamatos mainījis mūsu dzīvi, un darboties šajā jomā Krievijā šķiet kaut kā nepiedienīgi. Droši vien tāpēc kā vieni no pirmajiem tur darbību pārtrauca visi glamūrie Rietumu izdevumi.
Runājot par luksusa industriju kopumā, tās nopietnākais pārbaudījums ir internets. Luksuss ir tas, par ko reizēm vari tikai sapņot, tomēr vari tam pieskarties, jo tas ir tepat, guļ vitrīnā tev acu priekšā. Un zemapziņas līmenī arī žurnāls raisa šo taktilo sajūtu, jo turi to rokās. Bet, ja tā nav, ja mirāža rodas un tūlīt pagaist, kā tas ir internetā, zūd luksusa jēga.
Tagad glancēto izdevumu jomā mainās kritēriji, standarti un viss pārējais. Vai saglabāsies to būtība? Beigu beigās viss atkarīgs no cilvēku talanta. Žurnāli paliks, ja atradīsies talantīgi redaktori, kas spēs atteikties no pastāvošajiem kanoniem un pacelties spārnos, kā Diāna Vrīlenda, Franka Socāni un Karina Roitfelda.
Ticu talantīgiem, ar modi apsēstiem cilvēkiem, kas nedomā tikai par biznesa modeļiem un peļņu. Modes industrijā naudas kļūst mazāk, un liekie cilvēki pamazām atsijājas, paliek tikai fanātiķi un dzejnieki. Un es ticu: kamēr būs šādi cilvēki, saglabāsies gan mode, gan glancētie izdevumi.
Tātad jums ir optimistisks skatījums uz glancēto izdevumu likteni?
Jā. Diezgan ilgi esmu darbojies šajā industrijā un, manuprāt, diezgan labi saprotu sievietes, bet glancētie žurnāli ir orientēti galvenokārt uz sievietēm, jo viņām vajadzīgs kāds mierinājums, iedvesma, iespēja aiziet citā realitātē.
Tas nepieciešams arī vīriešiem, bet viņi dara to citādi. Turpretī sieviete mīl ar acīm, un divas stundas, kuras viņa pavada salonā vai mājās, šķirstot glancētu žurnālu, ļauj pilnībā atslēgties no ikdienas. Kvalitatīvi tas ir pavisam kas cits nekā bakstīt iPad.
Sievietei vajadzīga šī izrāde, kurā viņa ir galvenā skatītāja, bet varbūt pat dalībniece – tas atkarīgs no redaktora talanta. Tā ir glancētajiem izdevumiem neatņemama funkcija.
Modes cilvēki
Esat ticies ar daudzām modes pasaules personībām. Kuras no tām atstājušas visspilgtāko iespaidu?
Protams, Karls Lāgerfelds, pilnīgi fantastiska personība. Man ar viņu bija īsa, bet ļoti interesanta saruna. Arī Džordžo Armāni, kas sniedza ļoti interesantu interviju.
Īsa, bet neaizmirstama tikšanās bija ar Īvu Senlorānu. Kopā skatījāmies «Kamēliju dāmu», kur tēloja Izabella Adžāni. Gadījās tā, ka viņš sēdēja blakus, un es pat uzreiz nesapratu, ka tas ir Senlorāns – vienmēr biju iztēlojies viņu kā slaidu vīrieti, bet blakussēdētājs bija korpulents cilvēks ar aizdusu.
Starpbrīdī uzsākām sarunu, lai gan no manas puses tas bija pilnīgs neprāts. Joprojām atceros Senlorāna negaidītās reakcijas, formulējumus, gatavību iesaistīties sarunā, lai gan tas nav viņa pienākums. Atceros, kā viņš stāstīja par Mariju Kallasu. Kad pēc desmit gadiem biju Parīzē uz Senlorāna bērēm, skanēja Casta Diva Kallasas izpildījumā.
Kas jūs patlaban interesē modē?
Protams, Demna Gvasalija ar savu negaidīto gopņiku ielas modes un satriecošas, Balenciaga arhīvos aizgūtas izsmalcinātības apvienojumu. Demna ir unikāls talants, viņam reti kāds spēj līdzināties.
Manuprāt, mode ir vīriešu nodarbošanās, tā sniedz viņiem iespēju radīt un izdomāt sievieti. Nevienam nav noslēpums, ka vairākums vīriešu kārtas dizaineru ir geji, un mani vienmēr interesējis, kāpēc tieši viņi ir sieviešu modes centrā un diktē spēles noteikumus.
Vienubrīd sapratu, ka tā viņi izdomā sevi, proti, to sievieti, kurai gribētu līdzināties. Tas ienes augstajā modē gan teātri un artistiskumu, gan noteiktu spēles elementu un neprāta noti, kas arī padara modi tik satraucošu un intriģējošu.
Esat laidis klajā grāmatu «Teātra cilvēki», un zinu, ka plānojat sarakstīt arī grāmatu «Modes cilvēki»…
Jā, es gribu to sarakstīt, jo jūtu, ka šī Atlantīda manā acu priekšā grimst tumšos ūdeņos, turklāt man gribas komunicēt ar talantīgiem un interesantiem modes pasaules cilvēkiem un apkopot vienā izdevumā saistošus biogrāfiskus stāstus.
Tagad viens pēc otra ir aizgājuši gan Slava Zaicevs, gan Valentīns Judaškins – gluži kā vēstnieki, kurus atsauc no nedraudzīgas valsts. Gribu pastāstīt arī par viņiem – kā nekā Zaicevu pazinu kopš 1976. gada.
Kāds, jūsuprāt, ir Zaiceva un Judaškina galvenais ieguldījums Krievijas modē?
Tā ir plaša tēma atsevišķai sarunai, bet, īsi izsakoties, Slava bija viens no tiem ģēnijiem, fanātiķiem un neprāšiem, kuri rada modi. Iedomājieties 50. gadu vidu, Maskavas Tekstilrūpniecības institūtu, puisi no Ivanovas, vienīgo visā grupā. Viņš neko nezināja par modes tendencēm un, balstoties tikai uz paša priekšstatiem, izdomāja veselu pasauli, savu modes kosmosu. Laimīgā kārtā tas sakrita ar tā saukto atkusni un Gagarina lidojumu, jaunām filmām un poēziju.
Viņš man stāstīja, cik daudz pazemojumu un sarūgtinājumu pieredzēja šajā ceļā, kā viņu padzina no darba un uzlika sodus par to, ka atļāvies pārkāpt valsts standartu robežas. Tā bija nepārtraukta cīņa, tomēr Slava pamanījās saglabāt optimismu, allaž būt iemīlējies dzīvē.
Viņš bija svētku cilvēks, un to nevar notēlot, ar to jāpiedzimst un jādzīvo. Kad iepazināmies, Slava nesen bija cietis avārijā, viņam bija sadragāta kāja, un ārsti pateica, ka to nevar glābt. Viņš jau bija izdomājis sev atbilstošu tēlu – cilvēks ar spieķi, tumšām brillēm un katliņu galvā. Bet ar Dieva palīdzību kāju tomēr salika kopā, un viņš atkopās, tiesa, ciešot briesmīgas sāpes. Īsāk sakot – Slava bija īsts stoiķis un tieši tāpēc daudz ko panāca.
Judaškinam ir pilnīgi cits stāsts, viņš ir jaunas formācijas cilvēks ar spēcīgu aizmuguri, nopietnu kapitālu, kas ļāva piedalīties augstās modes nedēļās un atvērt salonu Kutuzova prospektā.
Vaļa bija izsmalcināts cilvēks, gudrs stratēģis. Apģērba dizainera profesijā liela nozīme ir saiknei ar šovbiznesu un ietekmīgiem cilvēkiem, un Judaškins lieliski prata veidot un uzturēt šīs attiecības. Viņam bija talants kļūt nepieciešamam gan Pugačovai, gan citiem pazīstamiem cilvēkiem.
Un, protams, viņš izmēģināja jaunus audumus, veda no ārzemēm furnitūru, pavēra jaunas, Krievijas modē vēl nebijušas iespējas. Judaškins arī bija novators, bet pilnīgi citā aspektā – viņš nepārsteidza ar īpašu talantu, tomēr bija ļoti meistarīgs dizainers.
Jūrmala kā dvēseles daļiņa
Cik saprotu, jums ar Latviju un Jūrmalu ir sens romāns. Ar ko tas sākās?
Ar Romāna Viktjuka teātra viesizrādēm, kuras 1993. gadā Rīgā organizēja mecenāts Boriss Teterevs, lai viņš dus Dieva mierā! Noskatījies Maskavā izrādi «Kalpones», viņš nolēma sagādāt Rīgai tādu dāvanu.
Tolaik strādāju ar Romānu, biju atbildīgs par PR un daudziem citiem jautājumiem, kas saistīti ar aktieriem un viesizrādēm. Kad atbraucām uz Rīgu, Viktjuks ierosināja: «Laižam uz Jūrmalu!»
Bija mirdzoša, saulaina marta diena, un mūs piepeši pārņēma tāda laimes izjūta!... Tas bija kā gaismas, prieka uzplaiksnījums. Man te ļoti iepatikās. Pēc tam ar sievu vairākas reizes bijām Jūrmalā, un braukt uz šejieni bija ļoti patīkami, lai gan tas nav īstais vārds… Šķita, ka te mīt daļiņa dvēseles. Kad parādījās nauda, nolēmām nopirkt te māju.
Viens no jūsu pirmajiem projektiem Latvijā vēl pirms pārcelšanās bija pasākums «Spīķeros», kurā Čulpana Hamatova lasīja Aspazijas un Cvetajevas dzeju un spēlēja Gidons Krēmers…
Jā, viss sākās ar to, ka pazīstamā tulkotāja Olga Pētersone uzdāvināja man Aspazijas dzejas izlasi krievu valodā. Tie bija brīnišķīgi dzejoļi. Nosūtīju tos Čulpanai, un arī viņa bija sajūsmā, atklājusi sev šo dzejnieci. Radās ideja sarīkot vakaru, un man iešāvās prātā doma pievienot Cvetajevas dzeju, kas ir ļoti tuva Aspazijas daiļradei gan pēc atskaņām, gan dzīves laika.
Vēlāk sapratām, ka noteikti vajadzīga mūzika, un Gidons Krēmers, kuru pazinu, piedāvāja atskaņot krievu un latviešu komponistu skaņdarbus.
Tas bija brīnišķīgs vakars. Vienmēr esmu domājis, ka krievu un latviešu savrupība Latvijā ir mākslīga, mokoša, nepareiza, ka jābūt kaut kādiem saskarsmes punktiem, tiltiem, lai gan tos ir diezgan grūti būvēt. Bet tovakar viss izdevās.
Kādos projektos piedalīsieties tuvākajā laikā?
Šogad tiks atzīmēta Marijas Kallasas simt gadu jubileja, un septembrī Rīgā paredzēts demonstrēt dokumentālo filmu Maria by Callas. Uzņēmis šo satriecošo filmu un izdevis par viņu divas grāmatas, režisors Тоms Volfs burtiski atklāja Kallasu no jauna. Mēs strādājām kopā, es gatavoju izdošanai dziedātājas vēstuļu krievu versiju, kas nāca klajā 2020. gadā, bet tagad grasos sarakstīt savdabīgu priekšvārdu filmai.
Rīga ir nozīmīgs kultūras centrs, daudzu stāstu un likteņu saskarsmes punkts, un šeit ir publika, kura par tiem interesējas.
Vēl šogad gribētu sarakstīt grāmatu, veltītu manai saskarsmei ar cilvēkiem, kuri pēdējā pusotra gada laikā saistībā ar karu Ukrainā bijuši spiesti izšķirties – jauna dzīve vai vecās gruveši. Tie ir Čulpana Hamatova, režisori Kirils Serebreņņikovs, Dmitrijs Krimovs, Maksims Didenko un daudzi citi. Katram no viņiem ir satriecoša izdzīvošanas pieredze, kas, manuprāt, var būt noderīga.
Grāmata iznāks krievu valodā, taču var gadīties, ka tulkosim to latviski, jo daudzi stāsti ir saistīti ar Latviju un tās reālijām. Grāmatā būs iekļautas arī manas sarunas ar Alvi Hermani, mākslinieku, mākslas vēsturnieku un bijušo Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani un vēl citiem Latvijā pazīstamiem cilvēkiem.
«Dažkārt domāju – tas, ka mēs ar Ņinu esam nonākuši Jūrmalā, Baltijas jūras krastā, ir nevis piespiedu lēmums vai emigrācija, bet liktenis. Visvairāk man gribētos staigāt gar jūru bez pašreizējās rūgtuma izjūtas un bažām par to, kas notiek dzimtenē.»
Īsāk sakot – kā jūtaties Latvijā? Vai tā ir emigrācija?
Emigrācija ir ļoti spēcīgs vārds, lai gan pamazām nāksies pie tā pierast. Protams, jūtos šeit kā viesis, un esmu ļoti pateicīgs Latvijai, ka tā mūs ar Ņinu uzņēma un vismaz pagaidām mums ir uzturēšanās atļauja. Apzinos, ka esmu ieradies no karojošas agresorvalsts, un tas, ka mūs šeit piecieš, ir savdabīgs avanss, kuru iespēju robežās cenšos atstrādāt.
Kādu jūs gribētu redzēt savu dzīvi pēc desmit gadiem?
Pēc desmit gadiem man būs septiņdesmit pieci, un šādā vecumā nevar zināt, kas ar tevi būs pēc mēneša. Bet, ja Dievs ļautu vēl padzīvot, lūgtu atstāt man veselo saprātu, interesi par dzīvi un to skaistuma instinktu, kas vienmēr nekļūdīgi mani vadījis un atvedis tur, kur esmu tagad. Dažkārt domāju – tas, ka mēs ar Ņinu esam nonākuši Jūrmalā, Baltijas jūras krastā, ir nevis piespiedu lēmums vai emigrācija, bet liktenis. Visvairāk man gribētos staigāt gar jūru bez pašreizējās rūgtuma izjūtas un bažām par to, kas notiek dzimtenē, neatskatoties un netirdot sevi ar sirdsapziņas pārmetumiem un tukšām cerībām. Bet, kā zinām, viļņi noskalo visas pēdas.
Teksts Karina Evansa
Fоtо Māris Morkāns
