16. augustā MVT Vasaras mājā tika atklāta izstāde, kurā dzirdama Vestarda Šimkus veltītā kompozīcija Māra Ārgaļa gleznai “Mūzika”, un šo muzikālo dialogu telpā iznesis jaunais un talantīgais māklsinieks Jānis Šneiders, piešķirot abiem mākslas darbiem – kā Šimkus radītajam skaņdarbam, tā Ārgaļa gleznai – kosmisku savstarpējo saikni.

To, ka starp abiem māksliniekiem izveidojās neparasta komunikācija vien pierāda tas, ka Vestards &Scaron;imkus, lūkojot pēc muzikālākā darba, izvēlējies tie&scaron;i darbu ar nosaukumu &ldquo;Mūzika&rdquo;, kuru, dro&scaron;i vien tikai sev zināmu iemeslu dēļ, tā to nosaucis pats mākslas darba autors. Par to, kādas attiecības ir mūzikai un mākslai Vestarda &Scaron;imkus dzīvē, pastāstīja pats pianists.

Kas, Jūsuprāt, &nbsp;ir mūzikas un mākslas noslēpums, lai tās būtu ilgdzīvotājas? Kādēl dažus skaņdarbus cilvēki klausās gadsimtiem, bet citus &ndash; aizmirst jau pēc mēne&scaron;a?&nbsp;

Mūzika un māksla gadsimtu gaitā ir piedzīvoju&scaron;as līdzīgas norises un pārvērtības. &nbsp;Manuprāt, tas atkarīgs no tā, kādi ir kritēriji un kura sabiedrības daļa tos nosaka. Liela daļa no klasicisma laikmeta mūzikas bija sarakstīta kā augstdzimu&scaron;u cilvēku laika kavēklis, kam bija jāskan fonā, kamēr viņi ēda, dzēra un sarunājās, tāpēc tolaik par vislabāko tika atzīta tāda mūzika, kas bija vienkār&scaron;i skaista, melodiska un tāda, kas netraucēja citām nodarbēm. Par spīti tam un, pateicoties atsevi&scaron;ķu komponistu ģenialitātei, klasicisma laikmetā radās lielākā daļa no mūzikas vēstures &scaron;edevriem, kurus pazīstam un mīlam vēl &scaron;obaltdien. Romantisma laikmetā par izcilu tika uzskatīta tāda mūzika, kas ar tās radītāja personības subjektīvo skatījumu uz dzīves pārdzīvojumiem spēja emocionāli aizraut un likt to klausīties pēc iespējas lielākam koncertu apmeklētāju skaitam. Turpretī, līdz ar modernisma uznāk&scaron;anu uz skatuves, par galveno vērtību mūzikā kļuva tas, cik lielā mērā komponistam ir izdevies radīt vēl neiepazītu mūzikas valodu un ko līdz tam nebiju&scaron;u, pat &scaron;okējo&scaron;u, vienlaikus cen&scaron;oties vispārināti raksturot sava laikmeta garu un atkāpties no personības subjektīvā pārdzīvojuma par to. Savukārt vēl &scaron;odien krietni ieilgu&scaron;ais postmodernisma laikmets dekonstruē un apspēlē to, kas ir ticis radīts pirms tā un, kā man &scaron;ķiet, nemaz nevēlas radīt ko tādu, kas būtu vēsturē palieko&scaron;s. Tas arī, iespējams, izskaidro to, kāpēc nespēja vai nevēlē&scaron;anās radīt ko ilglaicīgi pastāvo&scaron;u (viss viens &ndash; vai tie ir viedtālruņi, pāru attiecības vai māksla) ir tik raksturīga tie&scaron;i laikam, kurā mēs dzīvojam &scaron;obrīd. Taču, kopumā skatoties, ilgdzīvotāja cauri gadsimtiem ir izrādījusies tā mūzika, kura ir bijusi ne tikai lieliski piemērota savam laikmetam, bet kuru ir spēju&scaron;i saprast un izjust arī tai sekojo&scaron;o laikmetu klausītāji. Gribētos domāt, ka noteico&scaron;ais faktors ir bijis tas, cik patiesi un iedvesmoti komponisti ir biju&scaron;i, kad radīju&scaron;i tik pārlaicīgu mūziku.

_TR_1146.jpg

Kas ir tas, ko Jūs meklējat mūzikā un mākslā?&nbsp; 
 
Tā noteikti nav izklaide. Būtu bezjēdzīgi mākslā un mūzikā meklēt izklaidi. Tā, protams, tur var gadīties, kā mūsu ikdienā sakairinātajiem nerviem tīkama blakusparādība, taču uzskatu, ka izklaidi (ja to vispār grib) ir jāmeklē kur citur. Manuprāt, tās uzskatī&scaron;ana par mākslas un mūzikas svarīgāko uzdevumu novēr&scaron; mūsu uzmanību no kā daudz būtiskāka. Izcilais vācu 20.gs filosofs Martins Heidegers savā darbā &ldquo;Mākslasdarba sākotne&rdquo; izsaka domu, ka caur mākslu &scaron;ajā pasaulē mums atklājas esamības patiesība. Es ticu, ka tā eksistē. Tāpēc mani interesē tāda māksla un mūzika, kas palīdz patiesībai atklāties &ndash; lai mēs varētu to pieredzēt un veidot katrs pats savu individuālo dialogu ar to. Taču mēs ikviens esam nepilnīgas būtnes un, mēģinot patiesību izteikt mākslas darbā, riskējam ar savas subjektivitātes absolutizē&scaron;anu. Tāpēc, lai mākslā runātu par patiesību, kuru nespējam pilnībā aptvert, visadekvātāk būtu izteikties patiesības neaptveramajai būtībai vistuvākajā veidā &ndash; abstrakti un poētiski. Starp visām dzīvajām būtnēm tie&scaron;i cilvēks vismaz teorētiski ir spējīgs attīstīt.

_TR_1174.jpg

Kādu Jūs vēlētos redzēt 20. gs. otrās puses un modernās mākslas muzeju? 
 
Es to vēlētos redzēt gana pla&scaron;u un ietilpīgu, jo uzskatu, ka laikposmā no 1945.līdz 1991.gadam Latvijā ir dzīvoju&scaron;i un mākslu radīju&scaron;i ārkārtīgi daudzi izcili talantīgi mākslinieki, līdzīgi kā minētajā laika posmā &ndash; komponisti. Okupācijas totalitārā režīma apstākļos septiņdesmitajos un astoņdesmitajos gados viņi radīja tādu mākslu un mūziku, kas ar zemtekstiem un simbolu valodā spēja mākslinieciski iedarbīgā veidā uzrunāt cilvēkus, ietekmēt savu laiku. Arī &scaron;odien, pat īpa&scaron;i neiedziļinoties politiskajā kontekstā, tā laika māksla ir estētiski saisto&scaron;a.&nbsp;

_TR_1421.jpg

Kādēļ ir tik svarīgi, lai &scaron;āds muzejs taptu? 
 
Ir tik neticami un netaisnīgi, ka lielākā daļa no 20.gs otrajā pusē Latvijā tapu&scaron;ajiem mākslas darbiem &scaron;odien glabājas vietās, kur tos nemaz nevar apskatīt. Tā ir māksla, kurai mūsu kultūrvēsturē ir ļoti nozīmīga loma, tāpēc tā nudien jau sen būtu pelnījusi savu muzeju. Un atcerēsimies, ka &ldquo;mākslinieka misija ir parādīt citiem, ka uz &scaron;o pasauli var paskatīties arī tā&rdquo;. To ir teicis rakstnieks Aleksandrs Solžeņicins intervijā kinorežisoram Aleksandram Sokurovam. Un es tam pilnībā piekrītu. &Scaron;āds muzejs ar kvalitatīvu, visaptvero&scaron;u kolekciju spētu bagātināt ikviena apmeklētāja iztēli un papla&scaron;ināt mūsu estētiskās uztveres robežas.&nbsp;Cilvēku, kur&scaron; dzīvotu pavisam citā pasaulē. Un es dro&scaron;i vien pat nenojaustu, kā man tik ļoti trūktu.

_TR_1291.jpg

Kas bija iedvesmojo&scaron;ākais, sacerot mūziku Māra Ārgaļa darbam? 
 
Man &scaron;ķiet, ka &scaron;ajā Māra Ārgaļa gleznā ar nosaukumu &ldquo;Mūzika&rdquo;, apvienojas neizskaidrojama abstrakcija ar skaidri sajūtamu tēlainību un noskaņu. Autors &scaron;ajā gleznā man neko nevēlas teikt priek&scaron;ā vai iestāstīt. Pat to, ka &scaron;o darbu taču sauc &ldquo;Mūzika&rdquo;, es aptvēru tikai jau pēc tam, kad biju to izvēlējies kā iedvesmas avotu savam jaundarbam. Pa&scaron;ā darbā mēs neredzam neko, kas nepārprotami liecinātu par mūzikas klātbūtni &ndash; nevienu mūzikas instrumentu, no&scaron;u atslēgu vai ko tamlīdzīgu. Taču visu triju gleznā redzamo personāžu sejas, cauri tumsai izgaismotās, un roku izteiksmes bija tas, kas man lika atpazīt &scaron;o darbu kā vismuzikālāko starp visiem citiem. Precīzāku un atbilsto&scaron;āku nosaukumu &scaron;ādam mākslas darbam būtu grūti iedomāties.&nbsp;

MVT Vasaras Mājā: Vestards Šimkus

Ierakstu izvēle

Editorials

FROZEN ALTITUDE

Lifestyle

Kāpēc studenti arvien biežāk atsakās no papīra kladēm?

Beauty

Svētku meikaps: starot ik brīdi

Fashion

A New Chapter for Malo

Editorials

LAST RIDE OF INDIAN SUMMER

Beauty

Rudens aromāti: mājīgums, siltums un nedaudz burvības

Art & Culture

Izziņota Ineses Galantes koncerta “Ziemassvētku prelūdija” programma

Editorials

Form & Essence