Frāze la dolce vita – «saldā dzīve» – jau sen kļuvusi par bezrūpīga dzīvesveida, viegluma un dzīves baudīšanas sinonīmu. Šos vārdus visbiežāk saistām ar 50. gadu itāļu kino, ar Fellīni un viņa varoņiem, kas izdzīvo Romas burvību un izbauda viens otra klātbūtni. Taču dolce vita aizsākums meklējams daudz agrāk – tās noskaņas nojaušamas jau Ticiāna drapērijās, Rubensa tik iecienītajās apaļīgo formu līnijās un Karavadžo varoņu pavedinošajās izteiksmēs. Glezniecība bija pirmā luxury experience – vizuāla bauda, ne tikai apbrīnojot mākslinieka meistarību, bet arī sižeta vēstījumu.