Stāsts par kontūrām, kuras iezīmē klusuma skaņu telpu. Kur katram gaismas staram ir savs īpašais starojums, sava patiesība. Tā izgaismo un izceļ neapjausto. Tā sadala pasauli pirms un pēc, redzamajā un apslēptajā, zināmajā un nojaušamajā. Viņa ir tur, kur stars pieskaras robežai. Tur, kur telpa vairs nav neitrāla. Tur, kur parādās līnija, kura sāk pārvērsties par vārdu, par žestu, par izvēli. Tajā nav uzspēlētas pozas — tā jau ir intonācija. Viņas kustībā nav steigas — tikai izsmalcinātība. Viņa nespēlējas ar fonu — viņa to rada. Šis ir stāsts par skatienu. Par telpu starp žestu un vārdu. Par klusuma aprisēm, par apjausmu kas īsts, kas ilūzijas.
